Pārpublicējam Lienas Trēdes interviju no “Neatkarīgo Tukuma ziņu” arhīviem ar mūsu skolas skolotāju, mākslinieci Jolantu Balodi. Intervija publicēta “NTZ” 2019.gada 18.oktobra numurā.
Desmit gadu plaukumā
“Vēl joprojām Engures Saieta namā, kas iekārtojies bijušās jūrskolas ēkā, skatāma īpaša ziedu izstāde ar tieši šādu nosaukumu – «Desmit gadu plaukumā». Ne tādu – dārzā grieztu un vāzē glīti statītu, bet gan dabā noskatītu un krāsās pārradītu ziedu izstāde. Darbu autores ir Engures gleznošanas studijas dāmas, kas vēlos pirmdienas vakaros, lai tur vai kas, nāk kopā, lai radoši pastrādātu. Un visus šos desmit gadus ar viņām kopā darbojas māksliniece un mākslas pedagoģe Jolanta Balode. Viņu īsi pēc izstādes atklāšanas vienā no šiem radošajiem vakariem aicinājām uz nelielu sarunu.
Ja jau bērni var…
Par to, ka gribētos reiz strādāt arī ar pieaugušajiem, Jolanta jau iepriekš bija reiz par reizei aizdomājusies. Tomēr ierosme par gleznošanas studijas izveidi nākusi no Engures Mūzikas un mākslas skolas tās direktores Inas Inetas Gailānes personā drīz pēc tam, kad skoliņa pārcēlusies uz tobrīd pavisam jaunajām un plašajām telpām. Viena lieta gan ir nolemt un ieplānot, cita – to īstenot.
J. Balode:
– Patiesībā jāatzīst, – sākumā nemaz neticēju, ka tas izdosies, jo nereti jau gadās tā, ka, sākot ko jaunu, visi priecājas un atbalsta, bet jau vēlāk, tiešām to darot, atsaucība noplok. Pirmā, kas pārkāpa pāri slieksnim, bija manas audzēknes mamma Jolanta Janmere, kas tā arī teica, ka vēloties iemācīties gleznot. Trīs meitas bija izskolotas, un acīmredzot mamma varēja justies brīvāk. Pasauca līdzi arī savu draudzeni un jau vēlāk, kad direktore nopublicēja aicinājumu sociālajos tīklos, palēnām, pamazām cilvēki saviesās. Šo desmit gadu laikā studijas sastāvs, protams, ir nedaudz mainījies, bet nedaudz un, manuprāt, pavisam objektīvu iemeslu dēļ – mainīta dzīves vieta vai arī diezgan ātri saprasts, ka tas nav īsti tas, kā bija iedomāts. Kamēr jau pats nepamēģini, nevari jau zināt, vai tu to gribi! Tomēr kā, veidojot izstādi, secinājām, ir astoņas autores jeb studijas kodols, kas ir palicis nemainīgs teju vai no pašiem pirmsākumiem.
– Cilvēki, kurus nav vairs jāmudina darboties?
– Protams, nē. Un es reizēm apbrīnoju, kā manas meitenes vēl pēc darba (ir dalībnieces ne tikai no Engures, bet arī Plieņciema, Tukuma un pat Rīgas) nāk un glezno! Tas arī mani iepriecina un dara drosmīgāku, pārliecinātāku par to, ka tas, ko daru, ir kādām vajadzīgs. Pašas meitenes nereti sacījušas, tādējādi – gleznojot – spēj relaksēties pēc ikdienas darbiem. Jāpiebilst, ka šajā sezona mums ir arī “jaunas asinis“ – trīs jaunas dalībnieces, to skaitā arī kāda puisīša mamma. Dēls iestājās mākslas skolā un arī viņa mamma paralēli pa vakariem glezno.
– Kā tas īsti notiek? Vai studijai var pievienoties arī cilvēki, kuriem īsti priekšzināšanu gleznošanā nav?
– Jāsaka, ka teju visos gadījumos, kad esmu jautājusi, vai kaut ko zina, bieži viens meitenes ir tīrās šausmās un apgalvo, ka neko nezina un nemāk. Te gan jāsaka, ka nav mums tādu – ar skolu. Ir, protams, kas vienmēr gribējušas gleznot un agrāk, skolas laikā, labi strādājušas, un viss padevies, tomēr tālāk šajā sfērā nav gājušas. Tik vien kā saglabājusies šī lielā vēlme. Tāpat ir gadījumi, kad mūsu gleznošanas studija nav bijusi pirmā izvēles, tomēr iepriekšējā vietā mācību process nav apmierinājis. Ir jau tā, ka citur varbūt visi ir lieli un varoši, bet ir cilvēki, kas tā arī saka – grib iemācīties gleznot. Un to arī darām. Ja vajag, sākam no pašas nulles. Tādēļ var teikt, ka priekšzināšanas šajā gadījumā nav vajadzīgas.
Dzimšanas dienā dāvina ziedus
Jaunākās izstādes ideja – pašām sev un skatītājiem dāvināt savas varēšanas ziedus. Darbos, skaidro studijas vadītāja, vērojams, kā, sākot no sākot no pašiem gleznošanas pirmsākumiem un ieguldot darbu un milzīgu vēlmi darboties, var paveikt daudz brīnišķīga.
– Atklāšanā vaicāju, vai maz meitenes zina, cik izstāžu pa šiem gadiem mums kopumā bijis? Un izrādās, ka jaunākā izstāde ir jau septiņpadsmitā! Īpašas sistēmas, kā tām gatavojamiem, nav. Bet ir tradīcija, kas nāk līdzi no manas skolas – katru vasaru dodamies plenērā. Strādājot telpā, ir citi priekšnosacījumi – varam strādāt lēnāk, vai, ja nemaz negribas, atlikt ko uz nākamo reizi. Kāpēc mākslinieki vispār iet dabā? Tas tādēļ, ka tas iemāca strādāt ātri; saulīte kustas un tu nevari gleznot no agra rīta līdz vēlam vakaram, jo, piemēram, pēcpusdienā, jau ir pavisam cits skatījums. Tieši tādēļ uzskatu, ka tas ir vajadzīgs. Kad darbiņi gatavi, tad parasti tos arī izstādām. Taču tas var notikt arī savādāk. Piemēram, atzīmējot simtgadi, bijām aicinātas piedalīties novada mākslinieku izstādē, kas notika Šlokenbekas muižā. Tāpat kopā ar Saldus mākslinieku grupu un Rīgas studiju «Kolorīts» veidojām sadraudzības izstādi Rīgā. Un tad, ja aicina, darbus gatavojam speciāli izstādei un tās tematikai.
– Kā izvēlaties (ja izvēlaties) vienotu tematu izstādes darbiem?
– Nu, piemēram, kā tas notika jubilejas izstādē? Šo gadu laikā darbu tapis nu jau gana daudz – ainavas, klusās dabas, un domājām, ko darīt, kā atlasīt. Tā nonācām pie idejas, ka dzimšanas dienas ir tās īstas reizes, kad dāvināt ziedus – tā nu pie mums ir pieņemts. Tādēļ arī skatītājiem no savas puses dāvinām ziedus. Tie ir dažādi – gan klusajā, gan brīvajā dabā, gan kalnu pakājē. Pērn mums bija arī viena no ģeogrāfiski tālākajām izstādēm – Aucē un Ukros. Ņemot vērā, ka jūras tur nav, protams, ka vedām jūras sveicienu no Engures.
– Dziedošiem, dejojošiem kolektīviem ir skaidrs, kā tas notiek, bet kā veidojas draudzība un sadarbība mākslas studiju starpā?
– Tas ir pavisam vienkārši. Nu, piemēram, mums ir draudzība ar Bauskas puses studiju, kur darbojas mana studiju laika kolēģe. Viņi bija iecerējuši gleznot jūru un brauca pie mums plenērā. Kad sagleznots, tad, protams apmaināmies izstādēm – viņi eksponē mūsu darbus, mēs – viņējos. Tāpat ir bijušas divas kopīgas izstādes ar Tukuma pedagogu gleznošanas studiju, kas arī – kā turpinājums plenēriem.
– Izstādes būtībā kā koncerti?
– Mākslā jau tas tā ir viennozīmīgi. Lai cik liels mākslinieks tur arī nebūtu, tu padarīto vari novērtēt tikai izstādē, nevis izdarīt secinājumus no viena vienīga darba. Tāpat tai būtu jābūt personālizstādei, lai spētu paskatīties uz savu veikumu kopumā. Un tieši tāpat ir vajadzīgas grupu izstādes, lai var salīdzināties. Pat mēs studijā skatāmies, pavērtējam, kuram gaiši, kuram tumši darbi, jo, ikdienā strādājot tikai ar savējo, jau paskatīties no malas ir pagrūti.
Neiet laukā un zīmēt
Ja studija šogad atzīmē savu desmitgadi, tad vismaz divtik ir aizvadīts mākslas pedagoga darbā, – stāsta Jolanta. Sākotnēji būdama rīdzinieces, šai pusē jeb Tukumā, kas ir mākslinieces tagadējā dzīves vieta, nokļuvusi, kā pati saka, nejauši.
– Vasarā ar savu meitiņu atbraucu pie mammītes Tukumā un tuvojās brīdis, kad jāsāk iet skolā. Rīgā tobrīd mums nebija stabilas dzīvesvietas – to īrējām un skolai arī nebijām pietiekušies. Tāpēc mamma uzstāja, ka tas jādara tagad un tūlīt. Vēl tagad atceros, kā aizgāju uz Tukuma 2. vidusskolu. Durvis bija vaļā, tad nu pa tām arī devos uzreiz iekšā un pieteicu bērnu, neko iepriekš nezinot. Tikai pēc man visi prasīja, kā tas izdevies – tikt pašā labākajā klasē… Tā meita sāka iet skolā un mēs palikām Tukumā. Pati atradu darbu «Tukuma gaļas kombinātā» kā māksliniece.
– Ko šajā amatā īsti dara?
– Tas ir pavisam vienkārši. Kur rodas desādiņas? Mākslinieks tās zīmē, izstrādā burtus, un tikai tad produkts tiek nodots ražošanai. Jāpiebilst, ka tajos laikos ļoti populāras bija arī produkciju izstādes. Māksliniekam bija jānoformē arī stendi, jāveido afišas. Bet vēl pirms kombināts izbeidzās, sāku meklēt iespējas strādāt pedagoģijā, ko biju jau to darījusi arī Rīgā. Jā, acīmredzot, tieši darba ar bērniem man ļoti pietrūka. Biju par to ieminējusies arī Estētikas skoliņā, ko apmeklēja meita, un, kad Engures mūzikas un mākslas skolas meklēja jaunus kadrus, par mani jau zināja. Tā nu Engures mūzikas un mākslas skolās strādāju no tās pirmās dienas.
– Kas tieši piesaistīja pedagoģijā? Daudzi jau sūdzas, kas darbs ar bērniem ir ļoti nogurdinošs…
– Es pati savas skolas gaitas uzsāku tādā mazā, mazā skoliņā Rīgā, pie Biķernieku baznīcas, kur bija četras nelielas klases. Bijām kā ģimene, un man ļoti, ļoti paveicās ar to, ka klases audzinātājas dēls bija mākslinieks un, redzot, ka es neko citu nedaru, kā vien zīmēju, aicināja manus vecākus sūtīt mani uz mākslas skolu. Tā arī aizgāju uz Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, kur, starp citu, arī bija mazas klasītes – ap 15 cilvēkiem, jo vairāk vienkārši neuzņēma. Līdz ar to pati nekad tādā lielā kolhozā jeb skolā neesmu bijusi. Tikvien kā pirmā saskare ar lielām skolām, kad meita iestājās 2. vidusskolā.
– No kurienes tas – vēlme zīmēt?
– Grūti pateikt, jo ģimenē it kā neviens nav bijis saistīts ar mākslu (mamma gan ir rokdarbniece). Bet bija tā, ka dzīvoju pie savas krustmātes Rīgā, kurai pašai bērnu nebija. Māja atradās Juglas papīrfabrikā un bija izteikt krievu rajonā. Taču, tā kā es neko nesapratu krieviski, man bērnībā bija bailes no krieviski runājošajiem, tāpēc negāju ārā vispār. Ja man lika aiziet uz veikalu, tad tās bija asaras ne jau tāpēc, ka biju slinka, bet gan zināju, ka parkā mani kāds atkal krieviski uzrunās, bet es neko nesaprotu!… Lai aizpildītu to laiku, ko pavadīju istabā, es vienkārši zīmēju. Bija tāds stāsts, ko atcerējājās krustmāte, ka es biju slimnīcā, kur tobrīd bija noteikta karantīna un nelaida bērniem klāt nevienu tuvinieku. Tikvien kā pa gabalu varēja katrs pateikt, ko grib, lai viņam uz slimnīcu atved. Parasti jau tās bija konfektes, šokolādes, bet, kā pēc tam smējās māsiņa, esmu bijusi pirmā viņas praksē, kas palūgusi jaunus rakstāmrīkus un blociņu, jo visu jau biju piezīmējusi. Tāpēc šķiet, ka viss pārējais ir bijis likumsakarīgi.
Jāpiebilst, ka sākotnēji man nebija pedagoģiskās izglītības, jo šķita, ka to, ko es zinu un kas man tik ļoti patīk, ir vienkārši vēl kādam jānodod. Pašai arī, cik atceros, labākie skolotāji rozentāļos bija tieši tie, kas ir mākslinieki – pasniedzēji, kas beiguši Mākslas akadēmiju. Bet nāca laiks, kad šo pedagoģisko izglītību tomēr prasīja un arī es aizgāju studēt uz Liepāju.
– Vai nav tā, ka pedagoģijā, kā jebkurā citā un jo īpaši radošā profesijā tomēr svarīgākais ir aicinājums?
– Domāju, ka, strādājot vispārizglītojošā skolā, kur esi arī klases audzinātājs, visticamāk, šīs zināšanas pedagoģijā ir ļoti nepieciešamas. Es gan audzinātāja nevarētu būt. Paralēli strādāju arī par skolotāju Tukuma 2. pamatskolā, un bērni pat ir jautājuši, vai negribētu būt audzinātāja. (Acīmredzot, mums ir izveidojies labs kontakts.) Bet es nevarētu… Vēl jau arī tas, ka daudz ko nosaka prakse, pieredze, kas visprecīzāk nosaka, kā strādāt ar bērniem, ne tik daudz teorija. Nereti dzīvē viss ir daudz savādāk.
– Kādas, jūsuprāt, ir tās būtiskākās atšķirības, mācot bērnu un mācot pieaugušos?
– Grūti pateikt. Bet man patīk, ka ir iespēja strādāt ar tik dažādiem cilvēkiem. Tiešām gaidu šos pirmdienas vakarus, kad ar dāmām var arī parunāt citādi, nekā strādājot ar bērniem. Bet kā pedagogs es, šķiet, esmu gājusi cauri visiem iespējamiem vecumiem, jo ir bijusi iespēja Tukuma strādāt arī privātā bērnudārzā, kur mani audzēkņi bija pavisam maziņi bērniņi, kas pat zīmuli īsti nevarēja rokā noturēt. Man ļoti patika, bet tas atkal ir pavisam citādi. Un man patīk tieši šī dažādība.
Gaidot ceriņu ziedēšanu
Kur, mācot gleznošanu kā lieliem, tā maziem, atrodas laiks pašas mākslai? Un vai tā maz ir? Jolanta atzīst, ka reizēm tā – sava radošā darba – tiešām ļoti pietrūkst, jo, lai arī kāds reizēm iedomājas, ka varētu taču savas gleznas radīt, paralēli vadot nodarbības citiem, tomēr realitātē tas neesot iespējams.
– Mājās esmu vēlu vakaros, un tad jau vēl jāatlicina laiks, lai sagatavos nākamajai dienai – piederu vēl pie tiem skolotājiem, kas tā dara, jo nevaru ļauties tādai pilnīgai improvizācijai. Tad nu atliek nedēļas nogales, kad savukārt ir kādreiz arī pa kādam mājas darbam jāizdara, pat ja man ir fantastiska ģimene, kas atbalsta un, kurai pateicoties, laiku mākslai tomēr kādreiz atrodu. Bet pietrūkst ļoti. Jāpiebilst, ka lielākoties strādāju pie dienas gaismas, ne elektrības, un arī tas ierobežo, ņemto vērā, cik rudeņos jau ātri paliek tumšs. Zinu, ka ir mākslinieki, kas tieši tādēļ ceļas ļoti agri no rīta, lai šo laiku izbaudītu… Es pie viņiem nepiederu. Man ir mazs suņu puika, kurš mani modina astoņos no rīta, un tikai tad, kad esam izskrējušies, varu sākt gleznot.
Starp citu novērojums par skolēniem un viņu aizņemtību: visbiežāk tie bērni, kas daudz dara skolā, paspēj visu arī ārpus tās – dzied, dejo, nāk uz mākslas skolu. Apbrīnojami! Ir mums pat tādas meitenes, kas vienlaikus mācās mākslas programmā un apgūst arī instrumenta spēli. Fantastiska sevis sakārtošana, sava laika organizēšana.
– Ir jau pat tāds teiciens: jo vairāk daru, jo vairāk pagūstu!
– Pilnībā tam piekrītu. Un tad ir arī tā otra puse, kas neko nevar, nevar visur un vienmēr… Bet par mākslas skolām runājot, man jau šķiet, ka reizēm mazliet pārspīlē ar to, ka uzreiz pēc tam ir kaut kur tālāk jāiestājas. Jauki, ja tas tā notiek un Engures mākslas skolai ir diezgan liels šo jauniešu skaits, kas turpina apgūt mākslu. Tomēr man vienmēr licies, ka tas nebūt nav tas galvenais. Tāpat mākslas skolā iegūtais ir neatsverams tālākajā dzīvē, pat ja pēc tam jaunietis izvēlēsies mācīties un strādāt pavisam citā sfērā. Esmu lasījusi pat kādu interesantu pētījumu, kurā bija secināts, ka cilvēki, kas savā dzīvē ir kādā viedā saskārušies ar kādu no mākslām, daudz retāk aiziet pa noziedzības, vardarbības ceļu, jo viņi ir pietiekami emocionāli uzlādētai. Tas vien, manuprāt, jau ir pietiekoši būtisks arguments par labu tam, ka bērniem ir jāapgūst māksla!
– Bet atgriežoties pie gleznošanas. Varbūt tai vairāk laika pietiek, kad mācību gads noslēdzies?
– Te ir vēl viena cita problēma. Man ļoti patīk ceriņi, un katru gadu savu gleznošanas procesu iesāku tieši ar tiem. Taču vairākus gadus pie ceriņiem netiku, jo, kad tie zied, parasti skolā ir eksāmenu laiks, bet, kad eksāmeni beidzas, arī ceriņi jau noziedējuši….Pagājušajā gadā gan ļoti paveicās, jo mūs ar studiju uzaicināja uz Dobeli un tieši uz ceriņiem. Oktobra beigās bija arī plānots, ka varētu veidot Dobelē tapušo darbu izstādi. Taču nezinu, kā būs, jo daļa darbu ir arī jubilejas izstādē Engurē… Jāpiebilst, kaut ikdienā, strādājot studijā, pati gleznot nevaru, plenēros arī strādāju un mani Dobeles ceriņi savukārt ir izlikti Tukuma mākslinieku grupas rudens izstādē Slampē. Tātad – arī nav šobrīd pieejami…
Kur rodas iedvesma?
Darbošanās mākslinieku grupā arī ir viens no veidiem, kā sevi organizēt un strādāt, atklāj Jolanta. Tās ir regulārās izstādes – rudeņos, Mākslas dienās, kurām jābūt gatavam. Un līdz šim māksliniecei tas vienmēr ir izdevies.
– Paralēli darbojos arī Tukuma pedagogu gleznošanas studijā, kur ir brīnišķīgas telpas tieši virs Tukuma audēju darbnīcas – lieli logi, gaisma. Tur dodos reizi nedēļā un, kā uzskatu, tas mani arī tā kā piespiež strādāt, ieliek rāmjos – nu kaut vai roku pavingrināšanai. It īpaši tādēļ, ka ne vienmēr izdodas pastrādāt sestdienās un svētdienās. Galu galā citu izstādes arī jāapmeklē, un parasti jau tās ir tieši nedēļas nogales.
– Kaut pēc sarunas tas jau nojaušams un tomēr – ko jums nozīmē gleznošana?
– Varētu teikt, ka esmu ar to saaugusi un tas nav atdalāmi. Tā cilvēciski runājot, varu teikt, ka reizēm paslinkoju un negleznoju, bet patiesībā jau mani arī neviens to nespiež darīt. Vienkārši pati jūtos slikti, ja nav izdarīts tas, ko gribu darīt, un iekšēji, zemapziņā es jau vienmēr zinu, ko gribu gleznot, tikai fiziski tam jāatrod laiku.
– Jau vizualizējat, kas tiks gleznots vai ideja rodas pie audekla?
– Notiek dažādi. Bet jāsaka, ka man nepatīk sēdēt un izdomāt kādas sarežģītas kompozīcijas, lai kādu pārsteigtu. Bet patīk braukt vai iet un ieraudzīt ko tādu, kas mani uzrunā, un tad varu mēģināt caur savu kompozīciju to vizualizēt. Lielākoties tā ir daba, ko gleznoju. Vai tas ir rudens, vai migla – viņa tā kā uzrunā, un man tas ir tik ļoti paticis, ka laikam jau vēlos ar to dalīties. Vēl kāds piemērs par to, kā tas atnāk: sūta radi fotogrāfijas, un ir viena tāda, kur mazs puisīti sēža, kājas sakrustojis, pie milzīgas zemeņu bļodas, visa mute sarkana. Fantastiski! Un no tā man rodas vēlme uzbūvēt kompozīciju ar zemenēm. Kaut kā tā tas notiek.
Ticu un esmu pārliecinājusies par to, ka idejas atnāk arī sapņos. Jau skolas laikā, kad bija jāveido kādas tematiskas kompozīcijas, gandrīz vienmēr skices redzēju miegā un pieceļoties tās bija ātri jāpiefiksē. Tas strādā arī šobrīd, nu, piemēram, gadījumos, kad jānoformē skolas zāle, kas ir ap sešām reizēm gadā. Kad to dari vairāku gadu garumā, vienā brīdī sāk šķist – nu ko tad atkal? Bet ne tā, ka sasprindzinies un par to domā, es tiešām redzu jau gatavu skatuvi. Tad ceļos un uzmetu ieceri pareizās proporcijās, tālāk domājot, kā to ar pieejamiem materiāliem īstenot. Bet domāju, ka tam ir arī pavisam racionāls, pat medicīnisks skaidrojums tam, kā tas notiek. Ja ar spriedzi, ideju ej gulēt…
– …tā apstrādājas…
– Tieši tā. Un ir sajūta, ka esi redzējis sapni, taču tas nav sapnis – vienkārši guļot turpini strādā. Nu vismaz man tā šķiet, un daudz ko tieši tādējādi esmu paveikusi. Ir, protams, dzirdēts, piemēram, no dzejniekiem, arī kolēģiem, ka viņiem nāk idejas “no augšas“. Bet par sevi varu teikt, ka man nekad, neviens neko nesaka un nepalīdz – tas nāk no pašas un pašai ar sevi jātiek galā.
Tas gan atteicas vairāk uz maniem skolas gadiem; nereti gadījās, ka redzu kompozīciju jau gatavu un tad… to vairs negribējās gleznot. Šķiet, ja tu jau to esi redzēji, kāpēc gan tad tagad būtu jāstāv pie audekla? Ar to gana bieži nācās iekrists, jo skaitījos laba gleznotāja, ātrāk par visiem uztaisīju skices, pasniedzēji slavēja un teica, lai tik taisu augšā, bet, kad tuvojās skate,… strādāju pēdējā naktī. Līdz ar to šis darbs beigās nebija tik kvalitatīvs, kā no manis bija gaidījuši, jo es to vienkārši uztaisīju. Bet vīzijā biju jau darbu redzējusi. Līdzīgi, starp citu, gāja arī ar diplomdarbu, jo viens no maniem mīļākajiem meistariem ir Vecozols (Imants Vecozols) ar savu ķirbju gleznošanu. Arī ar savām meitenēm pirmais, ko gleznojam, ir ķirbis – man ļoti patīk tā materialitāte un viss pārējais. Pati uzreiz zināju, ka diplomdarbā gleznošu ķirbjus un ne vienu vien. Atradu Rīgā lauksaimniecības bildi, kur to bija daudz, un saskicēju, bet diplomdarbu paspēju knapi, knapi pabeigt. Tāpēc, jāsecina, ka ne vienmēr ir tik labi, ja spēj ideju vizualizēt.
– Kā to redzat pedagoga darbā – kā audzēkņiem ar ideju īstenošanu veicas?
– Kas interesanti, strādājot ar mazie bērniem, – tu viņiem vari uzdot praktiski jebko. Būs jautājums par to, kā viņš šo uzdevumu izpildīs, bet nekad neteiks, ka “nesaprot“ vai “nevar”. Savas sapratnes un prasmju robežās viņš to izdarīs, kamēr ar lielākiem bērniem un pieaugušajiem ir tā, ka viņi apdomās, vai to spēj un vai maz grib. Šajā ziņā man reizēm rodas šaubas par to, ciktāl tu kā pedagogs šajā procesā vari iejaukties, ja pašam bērnam ir sajūta, ka viņš visu ir sapratis un izdarījis. Vai drīkstu teikt, ka kaut kas tomēr nav, vai drīkstu koriģēt? Tā bieži vien ir dilemma.
Par izglītošanu un turpinājumu
Šīs pārdomas savukārt sarunu ievirza gultnē, kur apspriežama izglītības sistēma kopumā. Tā tiešām esot dilemma: kur un kad jāļauj bērnam, jaunietim darīt visu pašam, bet kur un kad – nepieciešami skolotāja norādījumi?
– Jaunā tendence ir, ka vairāk jāļauj darboties pašiem. Bet es savukārt no otras puses vienmēr esmu domājusi: ja jau esmu pedagogs un skolēns nāk uz mākslas skolu, tad jau arī kaut ko jāmāca. Ir taču jāstāsta par to, kāda ir pareizā kompozīcija! Un tad, kad viņš pats būs liels mākslinieks un uzstās, ka komponēt var arī savādāk, to varēs arī darīt. Bet šobrīd tāda sajūta, ka ir pārlieku liela neskaidrība, ko un kā mācīt. Zinu jau, ka bērniem nepatīk, piemēram, klasika un negribas zīmēt kubus. Un ir arī mākslinieki, kas paši teikuši, ka to viņiem nevajag – ja savajadzēšoties, iemācīšoties no «youtube.com». Bet nu vēl šovasar bija atbraukuši ciemos paziņas no Amerikas un sarunas ievirzījās par pedagoģiju un mākslu. Arī skaidroju, ka, acīmredzot, neesmu “moderna“ un vairāk cenšos mācīt pamatus, ne to, kas audzēkņiem patīk vairāk – visādus bumbuļus taisīt. Viņu komentārs bija: turieties pie pamatiem, cik ilgi varat, jo šim procesam viņi jau ir gājuši cauri un kļūst arvien mazāk cilvēku, kuriem ir šo pamatprasmju.
Bērniem arī parasti stāstu piemēru no saviem skolas gadiem. Kādā 11. klasē pie mums arī bija atbraukusi amerikāņu grupa un mums bija jāprojicē, jāpalielina kompozīcija. Likteņa ironija, ka darbnīcās pazuda elektrība un visa amerikāņu grupa aizgāja izklaidēties, kamēr mēs sūri, grūti turpinājām strādāt ar diagonālo pārnešanu – mācējām to izdarīt bez projektora. Amerikāņi iesākumā domāja, ka tā ir bijusi kaut kāda krāpšana, jo paši parasti to darījuši ar tehnikas starpniecību un savādāk nemāk. Ar to es gribēju teikt: ja tu zini pamatus, tad šādā krīzes situācijā vari izlīdzēties. Tāpēc arī bērniem burtu mācībā konsekventi veltu stundu šai diagonālajai pārnešanai. Un viņiem tiešām patīk, ka, pa punktiņiem sadalot, paši var uzzīmēt šiku mašīnu A3 formātā. It kā primitīvs un vecs uzdevums, bet viņiem patīk.
– Jautājums kā par bērniem, tā arī par studiju – viņi nemēdz viens otru kopēt vai ietekmēt, kopā strādājot?
– Kaut kādā mērā jau noteikti reizēm tas notiek. Un no citiem kolēģiem, kuri redzējuši jau vairākas gleznošanas izstādes, esmu dzirdējusi arī komentāru, ka varot just “skolotāja rokrakstu”. Un to pamana, pat neskatoties uz to, ka man ir nerakstīts likums – negleznot cita audeklā! Taču, protams, ka runāju par otas triepieniem, tonālām attiecībām, par to, kā strādāju. Nevaru jau mācīt cita mākslinieka vārdā un droši vien, ka to var arī sajusts audzēkņu darbos.
– Noslēgumā – ko sev, studijai un saviem audzēkņiem novēlētu šajā jubilejas reizē?
– Pirmkārt, jāsaka, ka esmu ļoti priecīga, ka šajā sezonā ir klāt nākušas trīs jaunas dalībnieces un, kā sapratu, ir gatavas arī strādāt ar lielu entuziasmu. Bet mums jau arī ir ļoti, ļoti foršs kolektīvs! Zinu, ka uz savām meitenēm vienmēr varu paļauties, kad tas nepieciešams un kad kas sarunāts. Tāpat viņas arī savā starpā sadarbojas – ved krāsas no Liepājas, Rīgas. Varu teikt, kas esam kā liela ģimene, kurai, starp citu, ir arī savas tradīcijas! Piemēram, kopā svinam Ziemassvētkus studijā, tāpat ir pieminētie plenēri un tas, ka gribam būt kopā arī ārpus nodarbībām, domāju, arī par daudz ko liecina. Vēl viens tāds nepiepildīts plāns – pagājušajā gadā bija iecerēta izstāde arī ārpus Latvijas robežām, Igaunijā. Tas neīstenojās, bet nu uz šo mērķi iesim. Otrkārt, ko vēlētu kā dalībniecēm, tā arī lielā mērā sev – lai neapsīkst darbīgums!
Ar Jolantu Balodi sarunājās Liena Trēde.
Jolanta Balode Engures Saieta namā pēc izstādes “10 gadu plaukumā ” atklāšanas, 28.09.2019. Foto: Viktors Krasts.
Lūdzam iepazīties ar mūsu sīkdatņu politiku. Uzzināt vairāk
Engures Mūzikas un Mākslas skolas vietnē netiek izmantotas pirmās puses sīkdatnes (angļu valodā „cookies”). Vietnes apmeklētāju reģistrācija un datu analītika netiek veikta.